Sena leģenda vēsta: kad varenie dievi nolēma visas zemes bagātības sadalīt cilvēkiem, pirmie pie viņiem atnāca indiāņi un izvēlējās pašu vērtīgāko – koši dzelteno, gluži kā no zelta izlieto kukurūzas vālīti. Izvēle bija veiksmīga, ar kukurūzu viņus vairs nebiedēja ne bads, ne slimības.
Kukurūzas graudus ēda vārītus un ceptus, tos mala miltos un cepa ar ziedputekšņiem pildītus plāceņus, bet no saldajiem kātiem vārīja sīrupu un raudzēja vīnu.
Tikai daudz vēlāk cilvēki noskaidroja, ka kukurūzas vālīte ir bagāta ar kāliju, fosforu, magniju, dzelzi, satur alumīniju, varu, folijskābi, B1 un C vitamīnu, pat zeltu. Lai papildinātu organismu ar šīm vērtīgajām vielām, pilnīgi pietiek 2–3 reizes nedēļā lietot uzturā no kukurūzas gatavotus ēdienus. Šā auga priekšā atkāpjas arī daudzas slimības.
Kukurūza ir teicams līdzeklis aterosklerozes profilaksei, pret aizkuņģa dziedzera, aknu slimībām, aizcietējumiem, podagru, nefrītu. Tā palīdz hroniska holecistīta un gastrīta gadījumā, ir lielisks žulti dzenošs līdzeklis.
Apbrīnojami veselīga ir kukurūzas eļļa, tā tīra asinsvadu sieniņas, padara tās izturīgas un elastīgas, tāpēc ļoti ieteicams katru dienu lietot pa 1–2 ēdamkarotēm eļļas.
Kukurūzas ūdens
Ūdenim, kurā vārīta kukurūza, piemīt vērtīgas īpašības, tāpēc nevajadzētu steigties to liet laukā. Tas ieteicams pret aizkuņģa dziedzera kaitēm, vielmaiņas un nervu sistēmas traucējumiem, epilepsiju. Novārījumu dzer pa 1–2 glāzēm 3 reizes dienā.
Taču pašas lielākās dziednieciskās īpašības piemīt kukurūzas drīksnai, kuru ievāc augustā–septembrī, izžāvē un uzglabā stikla burkā vai papīra kārbā. Drīksnu lieto holecistīta, žultsceļu iekaisuma, aknu, urīnpūšļa, nieru slimību ārstēšanai.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!